Vai suņiem un kaķiem ir emocijas?

Vai suņiem un kaķiem ir emocijas?

Saprāts – cilvēka priekšrocība, bet ne jau visi piekrīt šim apgalvojumam. Mums ir ļoti grūti atzīt, ka mūsu mīluļiem – mājdzīvniekiem tā nav, bet mēs vienalga gribam ticēt, ka tiem vismaz ir apziņa. Mēs sliecamies tos padarīt sev līdzīgus, redzam tajos kaut kādu savu atspulgu un jūtam, ka viņiem ir emocijas, mēs redzam, ka viņi saprot mūsu vārdus un apveltām viņus ar tādām īpašībām kā apķērīgums un viltība. Bet ko, par to visu saka zinātne?

Izrādās, ka zinātne vēl joprojām nav nonākusi pie vienota secinājuma par to, vai dzīvniekiem, vismaz augstāk attīstītajiem ir saprāts vai nav. Kāpēc? Pirmkārt, jau tāpēc, ka mēs nevaram kaķim vai zirgam pajautāt, ko viņi patiesībā domā, ko jūt, ko saprot, kādā veidā izdara izvēli. Mēs nevaram saprast, vai viņiem vispār šī darbības piemīt, cilvēciskajā saprašanā, protams.

Otrkārt, lai turpinātu zinātnisko izmeklēšanu ir svarīgi zināt, ko tad mēs meklējam. Ja mēs meklējam saprātu, tad ir jāsaka, ka neeksistē pat viennozīmīgas, vispārpieņemtas atbildes, kas ir cilvēka saprāts un kā tas veidojas mūsu smadzenēs no tiem miljoniem neironu, kas tur atrodas. Citiem vārdiem sakot, mēs tumšā istabā cenšamies sameklēt melnu kaķi, ja to tā varētu nosaukt. Bet pēdējos gados ir atklātas daudz un dažādas lietas, kas varētu mums pal’dizēt sapast kas tad īsti ir saprāts un kā tas rodas!

Tomēr, ik pa brīdim paceļas jautājums, kurš ir saistīts ar jautājumu par dzīvnieku saprāta dažādām formām. Šis jautājums ir tik aizraujošs un interesants, ka zinātnieki tie nekādi nevar likt mierā un viņiem gribas noskaidrot vismaz kaut ko.

Interesantus pētījumus ir veicis amerikāņu zinātnieks Gordons Gellaps. Viņš piedāvāja veikt, tā saucamo spoguļa testu. Ko nozīmē spoguļa tests? Tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, miega laikā uz ķermeņa tiek uzlikta kaut kāda zīme, kuru var ieraudzīt tikai spogulī. Tālāk dzīvniekam parāda spoguli un vēro viņa uzvedību. Ja redzot savu atspulgu spogulī, viņš ieinteresēsies par svešķermeni uz sava ķermeņa un, piemēram, centīsies to nomest to nost, tas nozīmē, ka dzīvnieks saprot, ka viņš spogulī redz sevi un iedomājas savu “pareizo” ārējo izskatu. Tādus izmeklējumus jau veic vairākus desmitus gadu un šajā laikā ir iegūti pārsteidzoši rezultāti. Spogulī sevi ir pazinušas gorillas un šimpanzes, bet tas laikam izbrīnu neizraisa. Pozitīvus rezultātus uzrādīja delfīni un ziloņi, tas jau ir interesantāk, it īpaši gadījumā ar ziloņiem. Bet vēl interesantāk ir tas, ka zīmi uz sevis atpazina putni, pārsvarā no vārnu dzimtas, it īpaši žagatas. Kā jau mēs zinām, tad putnu smadzenēs nav sastopams neokortekss, garoza, kura atbild par augstākajām nervu funkcijām. Tas nozīmē, ka kaut kāda veida pašapziņai, nav vajadzīgās šīs augstākās nervu funkcijas.

Zinātnieku domas daļās ar papagaiļiem. Vieni zinātnieki apgalvo, ka šie putni pakļaujas tikai instinktiem un bez īpašas saprašanas atdarina dzirdētās skaņas, citi zinātnieki, ir pretējās domās. Lielu devu, papagaiļu reputācijas uzlabošanā, ir devusi amerikāņu zinātniece Irena Pepperberga. Trīsdesmit gadu garumā, viņa veica eksperimentus ar visparastākajā zooveikalā nopirkto, pelēko Āfrikas papagaili Aleksu. 1990. gadu beigās viņa publicēja savu zinātniski pētniecisko darbu, kurā bija teikts, ka putns māk ne tikai atšķirt un atpazīt krāsas, bet arī izrāda loģiskās domāšanas spējas. Aleksa vārdu krājums bija 150 vārdi, viņš mācēja runāt teikumos un darīja to apzināti, tas ir, nosauca priekšmetus, atbildēja uz jautājumiem “ja” vai “nē”’. Papagailis mācēja rēķināt un pēc mācītās dāmas domām bija apguvis jēdzienu “nulle”. Putnam bija saprotami jēdzieni “vairāk” vai “mazāk”, “tas pats”, “citāds”, “zem” un “uz”.

Šo rakstu izveidoja portāls Sesxi247 kas savā mājas lapā salīdzina dažāda veida kredītus un aizdevumus Gruzijā, lai Gruzijas iedzīvotāji varētu saņemt labākos un izdevīgākos piedāvājumus. Šie kredītu Gruzīnu valodā saucas “უპროცენტო სესხები“, kas nožimē ātrais kredits, jeb īstermiņa aizdevums.

Valeoloģija

Valeoloģija

Vārds valeoloģija ir cēlies no latīņu vārda “valeo” un nozīmē “būt veselam”.

Valeoloģija ir zinātne par veselīgu dzīves veidu. Tā pēta kā dažādas atveseļošanās tehnoloģijas un metodes ietekmē, atjauno un nostiprina cilvēka veselību.
Jēdzienā “veselības formēšana” tiek iekļauts darbību komplekss, kurš ir vērsts uz dzimstības, augšanas un pusaudžu audzināšanas optimizāciju.

Veselības atjaunošana paredz sekošanu veselīga dzīves veida noteikumiem (no valeoloģijas skatu punkta), kā arī visus izmantotos līdzekļus, kuri tiek pielietoti zaudētās veselības atgriešanai un tās saglabāšanai iepriekšējā līmenī.

Veselības nostiprināšana iekļauj sevī pasākumus, kuri ir saistīti ar atveseļošanās procedūrām un treniņiem.

Vispasaules veselības organizācija nosaka, ka veselība ir absolūta morālā, fiziskā un sociālā labklājība, bet ne tikai slimību novēršana un fizisko defektu neesamība. Tas ir ļoti svarīgi tieši tad, kad valeoloģija tiek pielietota bērnu dārzos un skolās, etapā, kad bērni kļūst par personībām.

Valeoloģijas koncepcija – veselība ir tad, kad cilvēka organisms spēj saglabāt savas darba spējas apstākļos, kad mainās ārējā vide. Tas ir sava veida etalons, kuru ir nepieciešams sasniegt.

Valeoloģija iekļauj sevī gan teorētiskos, gan praktiskos instrumentus, kuri pārvalda visus cilvēka veselības aspektus gan fiziskos, gan psiholoģiskos, gan garīgo līdzsvaru, gan vietu sabiedrībā.

Valeoloģija tiek iedalīta uz kopējo un nozaru.

Kopējās valeoloģijas uzdevums ir formēt kopējos zinātniski pamatotos likumus par veselīgu dzīves veidu.

Nozaru valeoloģija pēta veselību kontekstā ar citām zinātnēm. Eksistē psiholoģiskā, medicīniskā, ģimenes, pedagoģiskā, sporta valeoloģija u. t. t.
Ka jebkurai zinātnei, tā arī valeoloģijai ir savs izpētes priekšmets, savas izpētes metodes, savi mērķi un uzdevumi.

Valeoloģijas galvenais izpētes priekšmets ir cilvēka individuālā veselība, viņa veselības rezerves, organisma funkcijas un iespējas, to regulēšana un korekcija.

Valeoloģijas izpētes objekts ir visos aspektos vesels cilvēks un cilvēks, kurš atrodas pirms saslimšanas stadijā.
Pirms saslimšana stadija – tas ir risks, ka veselība pasliktināsies patoloģisku procesu rezultātā, kuri noris neatkarīgi no ārējo faktoru iedarbības un kuru rezultātā samazinās veselības rezerves.

Valeoloģija pielieto dažādas metodes: statistiskās, loģiskās metodes, kombinētās.

Pateicoties valeoloģijas metodēm eksistē iespēja, kura ļauj laicīgi sameklēt tos cilvēkus, kuriem ir nepieciešama veselības nostiprināšana. Pielietojot dažādas atveseļošanās metodes ir iespēja izvest šos cilvēkus no “pirms saslimšanas” posma. Kā mēs redzam, tad valeoloģijas tehnoloģijas kalpo par fundamentu saslimšanas profilaksei.

Valeoloģijas tehnoloģijas ir iespējams pielietot arī jau saslimušam cilvēkam. Atveseļošanās metožu izmantošana ved pie veselības rezervju palielināšanās , pašregulācijas funkciju atjaunošanās, slimības seku novēršanas.

Valeoloģijas galvenais uzdevums ir formēt, saglabāt un nostiprināt cilvēka veselību, iemācīt viņiem veselīgu dzīves veidu, veicināt viņa adaptēšanos sabiedrībā, izpētīt visas likumsakarības, kuras ir saistītas ar individuālās veselības veidošanos un saglabāšanu.

Daudzi valeoloģiju salīdzina ar higiēnu. Jā, tām ir daudz kopīga, bet tomēr tās ir divas dažādas zinātnes. Valeoloģija pēta indivīda veselību, viņa organisma funkcijas un iespēju uz tām iedarboties. Bet higiēna pēta saistību starp ārējiem (dabiskajiem un sociālajiem) faktoriem un cilvēka veselību. Citiem vārdiem sakot higiēnas objekts – ārējie faktori un cilvēks, valeoloģijas objekts – cilvēks un ārējie faktori.

Zinātne valeoloģija šobrīd atrodas tapšanas stadijā. Par iemeslu tās attīstībai kļuva: ekoloģija, bioloģija, anatomija, psiholoģija, socioloģija, fiziskā audzināšana, pedagoģija, higiēna u. d. c.

Zinātne un filozofija

Zinātne un filozofija

Vai pastāv atšķirība starp zinātni un filozofiju? Jā, pastāv. Bet kā lai to ierauga?

Daudz vienkāršāk ir ieraudzīt atšķirību starp reliģiju un zinātni, arī reliģiozie darboņi paši atzīst, ka reliģija atšķiras no zinātnes. Viņi šo faktu atzīst un zinātnieki tam piekrīt. Arī zinātnieks var būt ticīgais, bet tāds zinātnieks saprot atšķirību starp zinātni un reliģiju.

Ar filozofiju ir citādāk. Zinātne cenšas turēties tālāk no filozofijas, bet filozofija cītīgi cenšas izliekties par zinātni.

Ir daudzi zinātnieki, kuri ne sevišķi labi izsakās par filozofiju un tās pārdomām par zinātni, daudzi zinātnieki to visu ignorē, citi atkal izmanto filozofiju savos darbos. Ir ļoti grūt atrast kādu zinātnisku apgalvojumu, kurš balstītos uz filozofijas idejām, kaut gan arī tāds apgalvojums uzreiz izraisītu neuzticēšanos. Maksimums, ko pieļauj zinātnieki, tie ir skaisti vārdi, kurus tik dāsni izmanto filozofi.

Ir interesanti vērot, ka satiekot kaut kādus pazīstamus vārdus, kuri tiek izmantoti zinātniskās teorijās, filozofi lec no priekiem un sauc, ka lūk, te ir tie vārdi, kurus kāds filozofs ir pateicis pirms daudziem gadiem. Ļoti žēl, bet viņus gaida vilšanās. Par piemēru ņemsim atomus, par kuriem runāja filozofs Demokrits. Vai tiem atomiem ir kaut kāds sakars ar fiziskajiem atomiem? Izrādās, ka nekā nav, tikai kopējs nosaukums.

Daudzi filozofi nevar samierināties ar to, ka filozofija nav zinātne. Daudziem filozofiem patīk apgalvojuma, ka filozofija nav zinātne, filozofija stāv augstāk par zinātni! Kaut gan nu, te atkal ir jājautā, kādā veidā tad tika mērīts tas augstums? Bieži vien filozofi visdažādākajos veidos cenšas atdarināt zinātni, bet, kad atrod atšķirības, tad kļūst sarūgtināti un jautā viens otram, ko lai dara?

Viena n galvenajām filozofijas problēmām ir tā, ka viņa ļoti cenšas pasniegt visus savus iepriekšējos nopelnus. Nonāk pat līdz tam, ka tiek pieminēts vārda filozofija tulkojums, kurš tulkojumā nozīmē “mīlestība pret gudrību”. Nosaukt var jau visādi un ir iespējams, ka pirms kaut kādiem diviem tūkstošiem gadu, filozofi patiešām mīlēja gudrību, bet tagad?

Vēl viena filozofijas problēma ir tajā, ka tā grib sev piesavināties pārāk daudz. Filozofija vienmēr pretendē uz kaut kādām zināšanām, kuras ir saistītas ar vispārējām likumsakarībām, kuras visām zinātnēm ir vienotas. Filozofija vienmēr cenšas būt savienojošais un virzošais posms, bet tas viņai neizdodas, jo šo lomu klusi ir pārņēmusi matemātika, kura ir gandrīz katrā zinātnē, tā mierīgi palīdz un nepretendē uz augstākās zinātnes nosaukumu.

Filozofijas kļūda ir arī tajā, ka tā ir pazaudējusi izmeklēšanas priekšmetu. Filozofs tālā pagātnē – tas ir vispusēji izglītots cilvēks, kurš bija apguvis daudzus priekšmetus. Parasti tas bija universāls zinātnieks. Tajos laikos zinātniskais apjoms nebija liels, vairākas zinātnes bija spējīgas ietilpt vienās smadzenēs. Vēlāk zinātnes sāka attīstīties un sāka parādīties to specializācija. Astronomija, matemātika, ķīmija, fizika, medicīna, mehānika tika sadalītas pa nozarēm, bet palika daudzas nozares un nebija skaidrs, ko lai ar tām iesāk. Te, filozofi, arī atrada savu nišu.

Ar laiku, visas jaunās nozares sāka atdalīties no filozofijas un kļūt par patstāvīgām zinātnēm. Zinātnieks, kurš bija veltījis sevi kādas konkrētas nozares pētīšanā, daudz labāk tajā orientējās, nekā filozofs, viņam, savā nozarē atklāt kaut ko jaunu bija daudz vienkāršāk. Filozofs ar savu “gudrības mīlestību” centās aptvert neaptveramo un ja viņam arī izdevās kaut ko uzminēt, tad viņam nepietika zināšanu, lai to novestu līdz galam un pārbaudītu, iz uzminējis vai nē.

Ko zinātne zina par mājas mīluļiem

Ko zinātne zina par mājas mīluļiem

Kaķi ir daudzu ģimeņu mīluļi un interneta zvaigznes. Mēs jums gribam izstāstīt interesantus faktus par šiem pūkainajiem plēsējiem, par kuriem cilvēki neko nezināja, kamēr nebija parādījusies zinātne.

Kā pareizi jāglauda kaķis?

Zinātnieku grupa no Lielbritānijas nolēma nopietni izpētīt šo jautājumu. 2014. gadā viņi veica eksperimentu un mēģināja glaudīt kaķus 8 svarīgos reģionos – pa muguru, krūtīm, galvas augšu, vēderu, u. c. Eksperimentā piedalījās 36 kaķi.

Izmēģinājumu laikā, visi kaķi reaģēja uz glaudīšanu ļoti atšķirīgi, tāpēc zinātniekiem neizdevās atrast kaut kādu likumsakarību kaķu uzvedībā un rīcībā. Pēc šī eksperimenta var pateikt tikai vienu: kaķi nedrīkst glaudīt pie astes pamatnes, jo uz glaudīšanu tajā vietā visi dzīvnieki noreaģēja negatīvi.

Interesanti ir tas, ka lielāku stresu kaķiem izraisīja viņu saimnieku glaudīšana, nevis svešinieku glaudīšana. Nevienam citam dzīvniekam, agrāk, zinātnieki kaut ko tādu nebija ievērojuši. Zinātnieki pieļauj domu, ka iemesls var būt tajā, ka kaķi atceras to, ka saimnieki viņus ir lamājuši un veduši pie veterinārārsta, bet svešinieki, viņiem neko sliktu nav darījuši.

Kāpēc mans kaķis mani nemīl?

Neticami, bet kaķi nemīl, ja tos glauda viņu saimnieki. To nejauši 2013. gadā pamanīja zinātnieki no Brazīlijas. Viņi pētīja sakarību starp kaķu skaitu mājās un viņu stresa līmeni. Sakarību atrast neizdevās, bet tika atklāta cita, ne mazāk interesanta likumsakarība. Tie kaķi, kuri neļāva sevi glaudīt, pārdzīvoja mazāku stresu, nekā tie kaķi, kuri regulāri ļāva sevi glaudīt.

Turklāt, kaķi mūs neuzskata par drošības iemiesojumu. Pie tāda secinājuma nonāca zinātnieki no Lielbritānijas 2015. gadā. 20 kaķi piedalījās testā – “dīvaina situācija’, šajā pārbaudījumā zinātnieki centās noteikt kaķu trauksmes un pārdzīvojumu pakāpi nepazīstamā vidē. Noskaidrojās, ka saimnieku prombūtnē, kaķi diez ko sliktāk nejutās. Daudzi kaķi vispār nenoreaģēja uz saimnieka aiziešanu – vienatnē viņi jutās ļoti labi.

Kaķim bieži vien ir vienalga, ja jūs viņu saucat. Japāņu zinātnieki 2013. gadā pārbaudīja, kā mūsu mīluļi atsaucas uz mūsu un svešinieka saucienu. Tika noskaidrots, ka kaķi ir spējīgi atšķirt saimnieka balsi no svešinieka balss, dzirdot pazīstamu balsi, viņiem instinktīvi kustas ausis. Bet, tikai 10% no visiem dzīvniekiem, kuri piedalījās eksperimentā, kaut kādā veidā atsaucās uz saucienu – piecēlās vai vismaz pakustējās.

Noslēpumainās kaķu lēkmes.

Ir skaņas, kuras kaķiem rada nopietnas briesmas. 2015. gadā zinātnieki atklāja, ka kaķiem ir jauna slimība – “kaķu audio lēkmes”.

Izrādījās, ka dažiem, cienījama vecuma kaķiem, no nevainīgām mājas skaņām var sākties nekontrolējama epilepsija reakcija – krampji vai samaņas zaudēšana. Uz skaņu reaģēja arī tie dzīvnieki, kuri tika atzīti par kurliem.

Pie “bīstamām” skaņām zinātnieki pieskaitīja: metāliskās folijas čaukstēšanu, skaņa, kura rodas no karotes atsišanās pret bļodas maliņu, pokālu saskandināšanas skaņa, papīra un plastikas maisiņu čaukstēšana. Dažiem kaķiem lēkmes sākās pēc telefona zvana, zvana pie durvīm vai bērnu kliedzieniem.

Ir iespējams, ka dīvainās slimības iemesls ir nepilnīga dzirdes zaudēšana vecuma dēļ. Ar gadiem, kaķi sāk sliktāk dzirdēt balsis un “cilvēku” skaņas, bet joprojām ir saglabājuši lielu jūtīgumu pret skaņu augstās frekvencēs. Par laimi, šo dīvaino slimību var izārstēt ar cilvēku pret epilepsijas zālēm.

Kāpēc video ar kaķiem ir tik populāri?

Izrādījās, ka pēc tādu video noskatīšanās, cilvēki kļūst enerģiskāki, viņu garastāvoklis uzlabojas, negatīvās emocijas kļūst mazākas.

Zinātne par miegu – Izmeklējumi un padomi

Zinātne par miegu – Izmeklējumi un padomi

Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki atsakās no miega darba vai izklaižu dēļ. Vai tas ir veselīgi? Zinātniskie pētījumi pierāda, ka miega trūkumu nav iespējams aizpildīt ar kaut ko citu un ka miegam mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme. Kārtīgi neizguļoties, mēs nevaram cerēt uz labu veselību, darba ražīgumu un ilgu jaunību.

Zinātnieki, savu uzmanību, miega pētīšanai ir pievērsuši samērā nesen, tas liekas ļoti dīvaini, ja ņemam vērā to, cik laika mēs pavadām guļot. Pēc zinātniskās intereses parādīšanās, pamodās arī interese par procesiem, kuri notiek miega laikā, līdz ar to sāka parādīties arī miega pētnieciskie centri, kuri atrodas dažādās universitātēs.

Pirmais zinātnieks, kurš spēra pirmos soļos hronobioloģijā bija francūzis Mišels Siffrs, kurš, lai veiktu bioloģisko ritmu izmeklēšanu, veica diezgan nežēlīgu eksperimentu pats uz sevis. Viņš dzīvoja pazemes alā, kurā atradās gulta, galds, krēsls un telefons, lai viņš varētu sazināties ar pētnieciskās komandas dalībniekiem.

Viņa pazemes māja bija aprīkota ar maigu apgaismojumu, ēda viņš sasaldētus produktus, dzēra ūdeni. Istabā nebija pulksteņa, nebija kalendāra un nebija nekādas iespējas uzzināt, cik tagad ir pulkstenis, ārā ir diena vai nakts. Tādā veidā, vientulībā, viņš nodzīvoja vairākus mēnešus.

Pēc dažām dienām, kad zinātnieks bija nolaidies alā, sāka strādāt viņa bioloģiskais pulkstenis. Vēlāk viņš atcerējās: “Man bija lielisks miegs, mans ķermenis pats izvēlējās, kad viņam ir jāēd un kad viņam ir jāguļ. Tas ir ļoti svarīgi. Mans miega un pamošanās cikls ilga nevis 24 stundas, kā cilvēkiem zemes virspusē, bet mazliet ilgā – aptuveni 24 stundas un 30 minūtes.”

Neskatoties uz to, ka nebija saules gaismas un nekādu zināšanu par to, tagad ir diena vai nakts, bioloģiskie ritmi turpināja strādāt.
Pēc šī eksperimenta, daudzi zinātnieki sāka interesēties par miega izmeklēšanu. Jaunie izmeklējumi palīdzēja noteikt, cik ilgi jāguļ, kāpēc jāguļ un kā var novērst miega trūkuma sekas.

Daudzi no mums, mūsdienās, lai pēc iespējas vairāk nopelnītu, izvēlas pēc iespējas mazāk gulēt. Bet, statistika ir nežēlīga un saka, lai arī cik stundas jūs pavadīsiet darbā, ja jūs nebūsiet kārtīgi izgulējies, darba ražīgums nepieaugs. Jūsu uzmanība, atmiņa un citas darbam nepieciešamās funkcijas pasliktinās un jūs savu uzdevumu veicat arvien lēnāk un sliktāk.

Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka neizgulēšanās dēļ, ASV bizness katru gadu vidēji zaudē aptuveni 100 miljardu dolāru.

Tagad daudziem no mums rodas jautājums, cik ilgi jāguļ, lai nekrātos nogurums un nesamazinātos darba ražīgums?

Balstoties uz izmeklējumiem, varam droši teikt, ka ir jāguļ vismaz 7 – 7,5 stundas. Eksperti ir vienojušies, ka pieaugušiem cilvēkiem nepieciešams ir gulēt 7 – 9 stundas diennaktī, lai varētu saglabāt augstu darba ražīgumu.

Lielākajam vairumam cilvēku labāk gulēt 8 stundas diennaktī, bet bērniem, pusaudžiem un vecāka gada gājuma cilvēkiem – vēl vairāk.

Izmeklējumi apliecināja, ka ar gadiem, cilvēkiem kļūst arvien grūtāk aizmigt. Šo fenomenu sauc par miega aizturi.

Ja jums ir problēmas ar aizmigšanu, izslēdziet no savas ēdienkartes kofeīnu, bet ja jūs no rīta nevarat iztikt bez kafijas krūzes, tad pacentieties to nelietot pēcpusdienā.

Atmetiet smēķēšanu, jo tā slikti ietekmē miegu. Pēc smēķēšanas atmešanas pamanīsiet, ka vieglāk aizmiegat un naktī mazāk pamostaties.

Guļamistabā nedrīkst atrasties ne televizors, ne dators. Ideāla guļamistabas atmosfēra – tumša, vēsa un klusa istaba.

Vislabākā guļamistabas temperatūra – 18 – 21 grāds Celsija.

Astroloģija – zinātne vai mistika.

Astroloģija – zinātne vai mistika.

 

Mēs visi esam pamanījuši, ka pēdējā laikā strauji pieaug interese par vienu no vecākajām zinātnēm – astroloģiju. Zinātniskā astroloģija, visos laikmetos, ir ieņēmusi goda vietu, kaut gan ir sastopami arī tādi cilvēki, kuri to uzskata par mistiku.

Līdz XVII. gadsimtam tika uzskatīts ka astroloģija un astronomija ir nešķiramas, jo tie kuri nodarbojās ar astronomiju, vienlaicīgi apguva arī zināšanas astroloģijā. Piemēram, Nikolajs Koperniks, Klavdijs Ptolemejs, Tiho de Brage tie ir astronomi, kurus visi pazina kā labus astrologus.

Arī mūsdienās, cilvēki šajā zinātnes jomā, meklē atbildes uz jautājumiem, kuri viņus interesē. Tas ir dabiski, jo tieši zinātne, māk nošķirt zināmo no iedomātā un iedomāto no nezināmā. Tie zinātnieki, kuri atrodas patiesības meklējumos, arvien biežāk pievēršas senajai zinātnei – astroloģijai, veic zinātniski pētnieciskos darbus, analizē tās pamatus un likumsakarības. Arvien vairāk astrologu piedalās diskusijā par to, ka astroloģija ir ļoti svarīga un noderīga zinātne.

Cilvēks, jau kopš seniem laikiem ir centies iepazīt un saprast ne tikai apkārtējo pasauli, dabu un visumu, bet arī sevi un savu nākotni.

Zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka pastāv noteikta saikne starp planētu kustību debesīs un notikumiem uz zemes. Zinātniskie darbi apliecina, ka pasaules notikumi ir saistīti ar debesu ķermeņu stāvokli. Tādas pašas sakritības mēs varam vērot arī katra cilvēka dzīvē.

Mūsdienās, zinātnisku skaidrojumu ir ieguvusi saikne starp kosmiskajiem cikliem un laika apstākļiem, zemestrīcēm, slimībām, epidēmijām, neražas gadiem, plūdiem, politiskiem un ekonomiskiem notikumiem uz Zemes.

Nevienam vairs nav noslēpums, ka Visuma kosmiskā telpa sastāv no elektriskiem, magnētiskiem u. c. laukiem, kurus izstaro Visuma kosmiskie ķermeņi – planētas, zvaigznes, galaktikas, zvaigznāji. Sprādzieni uz Saules, rada mums visiem pazīstamās magnētiskās vētras un citas fenomenālas parādības, vienā momentā pieaug avāriju un katastrofu skaits, palielinās nelaimes gadījumi ražošanā, nāves gadījumi slimnīcās, palielinās sprādzienu iespējamība, konfliktsituāciju rašanās. Tādos laika periodos saasinās hroniskās saslimšanas, rodas nervu sistēmas darbība traucējumi, kā arī sirds – asinsvadu sistēmas darbības traucējumi, pieaug miokarda infarkta skaits, insultu skaits, izmainās asinsaina ne tikai slimiem, bet arī veseliem cilvēkiem.

Mēness nopietni iespaido ūdens apmaiņas procesus ne tikai Zemes atmosfērā, bet arī mūsu ķermenī, ietekmē klimatiskos apstākļus.

Zinātniskā astroloģija dod iespēju redzēt ne tikai objektīvu pasaules ainu jebkurā virzienā, bet arī paredzēt un prognozēt visdažādākos notikumus katra cilvēka un valsts dzīvē.

Ārzemju firmās bieži vien diplomēta astrologa profesija ir iekļauta nepieciešamo strādnieku sarakstā. Viņi piedalās visās sapulcēs, sniedz padomus un dod rekomendācijas.

Zinātnieki, kuri pēta astroloģiju, tagad strādā kopā ar citu zinātņu pētniekiem. Parādās arvien vairāk zinātnisko darbu, tiek aizstāvētas disertācijas, piešķirti zinātniskie grādi.

Mūsdienās, gandrīz katrā avīzē ir iespējams izlasīt astroloģiskās prognozes par jebkuru tēmu, tiek publicēti astroloģiskie kalendāri.

Diemžēl, ir jāatzīst, ka presē mēs pārsvarā redzam “izklaides” astroloģiju, kura tiek piedāvātā kā izklaides programma, nevis kā zinātnisks darbs.

Tas ir no vienas puses, bet no otras puses priecē tas fakts, ka zinātniskā astroloģija piesaista aizvien vairāk cilvēku uzmanību.

Dabas zinātnes

Dabas zinātnes

Jau paši pirmatnējie cilvēki, sāka iegūt zināšanas par to, kas atrodas un kas notiek viņiem apkārt. Cilvēcei attīstoties, ar laiku šo zināšanu kļuva aizvien vairāk. Cilvēki centās pēc iespējas labāk iepazīt apkārtējo vidi un pasauli. Tā pakāpeniski radās un sāka attīstīties dažādas zinātnes. Viena zinātne var pētīt dabu, cita – cilvēku dzīvi, viņu garīgo pasauli, vēl citas zinātnes var pētīt ekonomiku, vēsturi, kultūru u. t. t.

Zinātnes, kuras pēta dabu tiek sauktas par dabas zinātnēm. Tās pēta dabu, dabas parādības, dzīvās radības u. t. t.

Dabas zinātnes.

Astronomija.

Šīs zinātnes nosaukums ir cēlies no grieķu vārda “astro” – zvaigzne un “nomos” – likums.
Astronomija ir zinātne par debesu ķermeņiem, to izcelsmi, uzbūvi, sastāvu un to kustību kosmosā.

Viss, kas ir saistīts ar kosmosu, zvaigznēm, planētām, mums liekas ļoti noslēpumains. Mēs, tik tiešām, to visu varam uzskatīt par visnoslēpumaināko dabas daļu, jo pat mūsdienu zinātne, bieži vien nav spējīga sniegt atbildes uz tiem jautājumiem, kuri mūs ļoti interesē.
Ja runājam par kosmosu, par visumu, tad katrs no mums, ne vienu reizi vien ir lūkojies uz tālajām, apburošajām debesīm un sajutis sevi, visu cilvēci un zemi, kā mazu daļiņu no milzīgās, neaptveramās pasaules. Astronomija jau ir veikusi daudz pētījumu, atklājusi daudz noslēpumu un joprojām turpina pārsteigt mūs ar arvien jauniem atklājumiem.

Fizika.

Tulkojumā no grieķu valodas vārds “fizis” nozīmē daba.

Fizika ir zinātne, kura pēta visdažādākās dabas parādības. Ar daudzām šīm parādībām, mēs sastopamies ikdienā. Tā ir elektrība, gaisma, skaņa, dažādu ķermeņu pārvietošanās, to uzsilšana un atdzišana. Tieši fizika ir tā zinātne, kura mēģina mums atbildēt uz jautājumiem: “kā rodas zibens?”, “kāpēc ducina pērkons?”, “kur rodas atbalss?”, “kas ir varavīksne? “. Fizika ir zinātne, kura ir spējīga izskaidrot ne tikai dabas parādības, kuras mēs novērojam dabā, tā ir zinātne uz kuras balstās tehnikas attīstība. Ja nebūtu fizikas, nebūtu iespējams izgudrot automašīnu, lidmašīnu, ledusskapi, datoru u. t. t., grūti būtu iedomāties mūsu dzīvi bez fizikas.

Ķīmija.

Ķīmija ir zinātne par vielām un to pārvērtībām.

Jūs jau zināt, ka dažādi ķermeņi sastāv no dažādām vielām. Ūdens, skābeklis, ogļskābā gāze, cukurs, vārāmais sāls, ciete – tās ir vielas un mūsdienās to ir ļoti daudz – vairāki miljoni. Katrai vielai ir savas īpašības. Konkrētos apstākļos, vielas var mainīt stāvokli jeb viena viela, pārvērsties citā vielā.

Ģeogrāfija.

Tā ir vēl viena zinātne par zemi.

Ģeogrāfija apraksta mūsu planētu – kontinentus, okeānus, jūras, ezerus, upes, līdzenumus, kalnus, valstis un pilsētas, ciemus un sādžas. Tā stāsta, kā uz mūsu zemes ir radušās pilsētas, kā tajās dzīvo cilvēki un ar ko viņi nodarbojas.

Bioloģija.

Bioloģija ir zinātne par dzīvo dabu.

Mēs nevaram iedomāties savu planētu bez dzīvajām radībām, kuras te dzīvo. To daudzveidība ir apbrīnojama: baktērijas, sēnes, augi, dzīvnieki un tās apdzīvo visu mūsu planētu. Mēs paši – esam dzīvās dabas sastāvdaļa. Bioloģija sniedz atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem, piemēram, kādas dzīvās radības dzīvo uz zemes, cik daudz to ir, kā darbojos ķermenis, kā vairojas organismi, kā tie ir saistīti ar nedzīvo dabu.

Ekoloģija.

Ekoloģija tā ir zinātne par organismiem, kuri ir saistīti savā starpā un ar apkārtējo vidi, par cilvēka un dabas mijiedarbību.

Ekoloģija radās, kā viena no bioloģijas zinātnes nozarēm, bet tagad par to runā, kā par atsevišķu zinātni. Par ekoloģiju tagad tiek runāts ļoti daudz, jo izrādījās, ka mūsu mājas, mūsu planēta ir briesmās. Lai pasargātu planētu no draudošajām briesmām, katram cilvēkam, kaut mazliet ir jābūt pazīstamam ar ekoloģiju.