Kategorijas: Filozofija

Zinātne un filozofija

Zinātne un filozofija

Vai pastāv atšķirība starp zinātni un filozofiju? Jā, pastāv. Bet kā lai to ierauga?

Daudz vienkāršāk ir ieraudzīt atšķirību starp reliģiju un zinātni, arī reliģiozie darboņi paši atzīst, ka reliģija atšķiras no zinātnes. Viņi šo faktu atzīst un zinātnieki tam piekrīt. Arī zinātnieks var būt ticīgais, bet tāds zinātnieks saprot atšķirību starp zinātni un reliģiju.

Ar filozofiju ir citādāk. Zinātne cenšas turēties tālāk no filozofijas, bet filozofija cītīgi cenšas izliekties par zinātni.

Ir daudzi zinātnieki, kuri ne sevišķi labi izsakās par filozofiju un tās pārdomām par zinātni, daudzi zinātnieki to visu ignorē, citi atkal izmanto filozofiju savos darbos. Ir ļoti grūt atrast kādu zinātnisku apgalvojumu, kurš balstītos uz filozofijas idejām, kaut gan arī tāds apgalvojums uzreiz izraisītu neuzticēšanos. Maksimums, ko pieļauj zinātnieki, tie ir skaisti vārdi, kurus tik dāsni izmanto filozofi.

Ir interesanti vērot, ka satiekot kaut kādus pazīstamus vārdus, kuri tiek izmantoti zinātniskās teorijās, filozofi lec no priekiem un sauc, ka lūk, te ir tie vārdi, kurus kāds filozofs ir pateicis pirms daudziem gadiem. Ļoti žēl, bet viņus gaida vilšanās. Par piemēru ņemsim atomus, par kuriem runāja filozofs Demokrits. Vai tiem atomiem ir kaut kāds sakars ar fiziskajiem atomiem? Izrādās, ka nekā nav, tikai kopējs nosaukums.

Daudzi filozofi nevar samierināties ar to, ka filozofija nav zinātne. Daudziem filozofiem patīk apgalvojuma, ka filozofija nav zinātne, filozofija stāv augstāk par zinātni! Kaut gan nu, te atkal ir jājautā, kādā veidā tad tika mērīts tas augstums? Bieži vien filozofi visdažādākajos veidos cenšas atdarināt zinātni, bet, kad atrod atšķirības, tad kļūst sarūgtināti un jautā viens otram, ko lai dara?

Viena n galvenajām filozofijas problēmām ir tā, ka viņa ļoti cenšas pasniegt visus savus iepriekšējos nopelnus. Nonāk pat līdz tam, ka tiek pieminēts vārda filozofija tulkojums, kurš tulkojumā nozīmē “mīlestība pret gudrību”. Nosaukt var jau visādi un ir iespējams, ka pirms kaut kādiem diviem tūkstošiem gadu, filozofi patiešām mīlēja gudrību, bet tagad?

Vēl viena filozofijas problēma ir tajā, ka tā grib sev piesavināties pārāk daudz. Filozofija vienmēr pretendē uz kaut kādām zināšanām, kuras ir saistītas ar vispārējām likumsakarībām, kuras visām zinātnēm ir vienotas. Filozofija vienmēr cenšas būt savienojošais un virzošais posms, bet tas viņai neizdodas, jo šo lomu klusi ir pārņēmusi matemātika, kura ir gandrīz katrā zinātnē, tā mierīgi palīdz un nepretendē uz augstākās zinātnes nosaukumu.

Filozofijas kļūda ir arī tajā, ka tā ir pazaudējusi izmeklēšanas priekšmetu. Filozofs tālā pagātnē – tas ir vispusēji izglītots cilvēks, kurš bija apguvis daudzus priekšmetus. Parasti tas bija universāls zinātnieks. Tajos laikos zinātniskais apjoms nebija liels, vairākas zinātnes bija spējīgas ietilpt vienās smadzenēs. Vēlāk zinātnes sāka attīstīties un sāka parādīties to specializācija. Astronomija, matemātika, ķīmija, fizika, medicīna, mehānika tika sadalītas pa nozarēm, bet palika daudzas nozares un nebija skaidrs, ko lai ar tām iesāk. Te, filozofi, arī atrada savu nišu.

Ar laiku, visas jaunās nozares sāka atdalīties no filozofijas un kļūt par patstāvīgām zinātnēm. Zinātnieks, kurš bija veltījis sevi kādas konkrētas nozares pētīšanā, daudz labāk tajā orientējās, nekā filozofs, viņam, savā nozarē atklāt kaut ko jaunu bija daudz vienkāršāk. Filozofs ar savu “gudrības mīlestību” centās aptvert neaptveramo un ja viņam arī izdevās kaut ko uzminēt, tad viņam nepietika zināšanu, lai to novestu līdz galam un pārbaudītu, iz uzminējis vai nē.