Kategorijas: Zinātne

Valeoloģija

Valeoloģija

Vārds valeoloģija ir cēlies no latīņu vārda “valeo” un nozīmē “būt veselam”.

Valeoloģija ir zinātne par veselīgu dzīves veidu. Tā pēta kā dažādas atveseļošanās tehnoloģijas un metodes ietekmē, atjauno un nostiprina cilvēka veselību.
Jēdzienā “veselības formēšana” tiek iekļauts darbību komplekss, kurš ir vērsts uz dzimstības, augšanas un pusaudžu audzināšanas optimizāciju.

Veselības atjaunošana paredz sekošanu veselīga dzīves veida noteikumiem (no valeoloģijas skatu punkta), kā arī visus izmantotos līdzekļus, kuri tiek pielietoti zaudētās veselības atgriešanai un tās saglabāšanai iepriekšējā līmenī.

Veselības nostiprināšana iekļauj sevī pasākumus, kuri ir saistīti ar atveseļošanās procedūrām un treniņiem.

Vispasaules veselības organizācija nosaka, ka veselība ir absolūta morālā, fiziskā un sociālā labklājība, bet ne tikai slimību novēršana un fizisko defektu neesamība. Tas ir ļoti svarīgi tieši tad, kad valeoloģija tiek pielietota bērnu dārzos un skolās, etapā, kad bērni kļūst par personībām.

Valeoloģijas koncepcija – veselība ir tad, kad cilvēka organisms spēj saglabāt savas darba spējas apstākļos, kad mainās ārējā vide. Tas ir sava veida etalons, kuru ir nepieciešams sasniegt.

Valeoloģija iekļauj sevī gan teorētiskos, gan praktiskos instrumentus, kuri pārvalda visus cilvēka veselības aspektus gan fiziskos, gan psiholoģiskos, gan garīgo līdzsvaru, gan vietu sabiedrībā.

Valeoloģija tiek iedalīta uz kopējo un nozaru.

Kopējās valeoloģijas uzdevums ir formēt kopējos zinātniski pamatotos likumus par veselīgu dzīves veidu.

Nozaru valeoloģija pēta veselību kontekstā ar citām zinātnēm. Eksistē psiholoģiskā, medicīniskā, ģimenes, pedagoģiskā, sporta valeoloģija u. t. t.
Ka jebkurai zinātnei, tā arī valeoloģijai ir savs izpētes priekšmets, savas izpētes metodes, savi mērķi un uzdevumi.

Valeoloģijas galvenais izpētes priekšmets ir cilvēka individuālā veselība, viņa veselības rezerves, organisma funkcijas un iespējas, to regulēšana un korekcija.

Valeoloģijas izpētes objekts ir visos aspektos vesels cilvēks un cilvēks, kurš atrodas pirms saslimšanas stadijā.
Pirms saslimšana stadija – tas ir risks, ka veselība pasliktināsies patoloģisku procesu rezultātā, kuri noris neatkarīgi no ārējo faktoru iedarbības un kuru rezultātā samazinās veselības rezerves.

Valeoloģija pielieto dažādas metodes: statistiskās, loģiskās metodes, kombinētās.

Pateicoties valeoloģijas metodēm eksistē iespēja, kura ļauj laicīgi sameklēt tos cilvēkus, kuriem ir nepieciešama veselības nostiprināšana. Pielietojot dažādas atveseļošanās metodes ir iespēja izvest šos cilvēkus no “pirms saslimšanas” posma. Kā mēs redzam, tad valeoloģijas tehnoloģijas kalpo par fundamentu saslimšanas profilaksei.

Valeoloģijas tehnoloģijas ir iespējams pielietot arī jau saslimušam cilvēkam. Atveseļošanās metožu izmantošana ved pie veselības rezervju palielināšanās , pašregulācijas funkciju atjaunošanās, slimības seku novēršanas.

Valeoloģijas galvenais uzdevums ir formēt, saglabāt un nostiprināt cilvēka veselību, iemācīt viņiem veselīgu dzīves veidu, veicināt viņa adaptēšanos sabiedrībā, izpētīt visas likumsakarības, kuras ir saistītas ar individuālās veselības veidošanos un saglabāšanu.

Daudzi valeoloģiju salīdzina ar higiēnu. Jā, tām ir daudz kopīga, bet tomēr tās ir divas dažādas zinātnes. Valeoloģija pēta indivīda veselību, viņa organisma funkcijas un iespēju uz tām iedarboties. Bet higiēna pēta saistību starp ārējiem (dabiskajiem un sociālajiem) faktoriem un cilvēka veselību. Citiem vārdiem sakot higiēnas objekts – ārējie faktori un cilvēks, valeoloģijas objekts – cilvēks un ārējie faktori.

Zinātne valeoloģija šobrīd atrodas tapšanas stadijā. Par iemeslu tās attīstībai kļuva: ekoloģija, bioloģija, anatomija, psiholoģija, socioloģija, fiziskā audzināšana, pedagoģija, higiēna u. d. c.

Ko zinātne zina par mājas mīluļiem

Ko zinātne zina par mājas mīluļiem

Kaķi ir daudzu ģimeņu mīluļi un interneta zvaigznes. Mēs jums gribam izstāstīt interesantus faktus par šiem pūkainajiem plēsējiem, par kuriem cilvēki neko nezināja, kamēr nebija parādījusies zinātne.

Kā pareizi jāglauda kaķis?

Zinātnieku grupa no Lielbritānijas nolēma nopietni izpētīt šo jautājumu. 2014. gadā viņi veica eksperimentu un mēģināja glaudīt kaķus 8 svarīgos reģionos – pa muguru, krūtīm, galvas augšu, vēderu, u. c. Eksperimentā piedalījās 36 kaķi.

Izmēģinājumu laikā, visi kaķi reaģēja uz glaudīšanu ļoti atšķirīgi, tāpēc zinātniekiem neizdevās atrast kaut kādu likumsakarību kaķu uzvedībā un rīcībā. Pēc šī eksperimenta var pateikt tikai vienu: kaķi nedrīkst glaudīt pie astes pamatnes, jo uz glaudīšanu tajā vietā visi dzīvnieki noreaģēja negatīvi.

Interesanti ir tas, ka lielāku stresu kaķiem izraisīja viņu saimnieku glaudīšana, nevis svešinieku glaudīšana. Nevienam citam dzīvniekam, agrāk, zinātnieki kaut ko tādu nebija ievērojuši. Zinātnieki pieļauj domu, ka iemesls var būt tajā, ka kaķi atceras to, ka saimnieki viņus ir lamājuši un veduši pie veterinārārsta, bet svešinieki, viņiem neko sliktu nav darījuši.

Kāpēc mans kaķis mani nemīl?

Neticami, bet kaķi nemīl, ja tos glauda viņu saimnieki. To nejauši 2013. gadā pamanīja zinātnieki no Brazīlijas. Viņi pētīja sakarību starp kaķu skaitu mājās un viņu stresa līmeni. Sakarību atrast neizdevās, bet tika atklāta cita, ne mazāk interesanta likumsakarība. Tie kaķi, kuri neļāva sevi glaudīt, pārdzīvoja mazāku stresu, nekā tie kaķi, kuri regulāri ļāva sevi glaudīt.

Turklāt, kaķi mūs neuzskata par drošības iemiesojumu. Pie tāda secinājuma nonāca zinātnieki no Lielbritānijas 2015. gadā. 20 kaķi piedalījās testā – “dīvaina situācija’, šajā pārbaudījumā zinātnieki centās noteikt kaķu trauksmes un pārdzīvojumu pakāpi nepazīstamā vidē. Noskaidrojās, ka saimnieku prombūtnē, kaķi diez ko sliktāk nejutās. Daudzi kaķi vispār nenoreaģēja uz saimnieka aiziešanu – vienatnē viņi jutās ļoti labi.

Kaķim bieži vien ir vienalga, ja jūs viņu saucat. Japāņu zinātnieki 2013. gadā pārbaudīja, kā mūsu mīluļi atsaucas uz mūsu un svešinieka saucienu. Tika noskaidrots, ka kaķi ir spējīgi atšķirt saimnieka balsi no svešinieka balss, dzirdot pazīstamu balsi, viņiem instinktīvi kustas ausis. Bet, tikai 10% no visiem dzīvniekiem, kuri piedalījās eksperimentā, kaut kādā veidā atsaucās uz saucienu – piecēlās vai vismaz pakustējās.

Noslēpumainās kaķu lēkmes.

Ir skaņas, kuras kaķiem rada nopietnas briesmas. 2015. gadā zinātnieki atklāja, ka kaķiem ir jauna slimība – “kaķu audio lēkmes”.

Izrādījās, ka dažiem, cienījama vecuma kaķiem, no nevainīgām mājas skaņām var sākties nekontrolējama epilepsija reakcija – krampji vai samaņas zaudēšana. Uz skaņu reaģēja arī tie dzīvnieki, kuri tika atzīti par kurliem.

Pie “bīstamām” skaņām zinātnieki pieskaitīja: metāliskās folijas čaukstēšanu, skaņa, kura rodas no karotes atsišanās pret bļodas maliņu, pokālu saskandināšanas skaņa, papīra un plastikas maisiņu čaukstēšana. Dažiem kaķiem lēkmes sākās pēc telefona zvana, zvana pie durvīm vai bērnu kliedzieniem.

Ir iespējams, ka dīvainās slimības iemesls ir nepilnīga dzirdes zaudēšana vecuma dēļ. Ar gadiem, kaķi sāk sliktāk dzirdēt balsis un “cilvēku” skaņas, bet joprojām ir saglabājuši lielu jūtīgumu pret skaņu augstās frekvencēs. Par laimi, šo dīvaino slimību var izārstēt ar cilvēku pret epilepsijas zālēm.

Kāpēc video ar kaķiem ir tik populāri?

Izrādījās, ka pēc tādu video noskatīšanās, cilvēki kļūst enerģiskāki, viņu garastāvoklis uzlabojas, negatīvās emocijas kļūst mazākas.

Zinātne par miegu – Izmeklējumi un padomi

Zinātne par miegu – Izmeklējumi un padomi

Mūsdienās ļoti daudzi cilvēki atsakās no miega darba vai izklaižu dēļ. Vai tas ir veselīgi? Zinātniskie pētījumi pierāda, ka miega trūkumu nav iespējams aizpildīt ar kaut ko citu un ka miegam mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme. Kārtīgi neizguļoties, mēs nevaram cerēt uz labu veselību, darba ražīgumu un ilgu jaunību.

Zinātnieki, savu uzmanību, miega pētīšanai ir pievērsuši samērā nesen, tas liekas ļoti dīvaini, ja ņemam vērā to, cik laika mēs pavadām guļot. Pēc zinātniskās intereses parādīšanās, pamodās arī interese par procesiem, kuri notiek miega laikā, līdz ar to sāka parādīties arī miega pētnieciskie centri, kuri atrodas dažādās universitātēs.

Pirmais zinātnieks, kurš spēra pirmos soļos hronobioloģijā bija francūzis Mišels Siffrs, kurš, lai veiktu bioloģisko ritmu izmeklēšanu, veica diezgan nežēlīgu eksperimentu pats uz sevis. Viņš dzīvoja pazemes alā, kurā atradās gulta, galds, krēsls un telefons, lai viņš varētu sazināties ar pētnieciskās komandas dalībniekiem.

Viņa pazemes māja bija aprīkota ar maigu apgaismojumu, ēda viņš sasaldētus produktus, dzēra ūdeni. Istabā nebija pulksteņa, nebija kalendāra un nebija nekādas iespējas uzzināt, cik tagad ir pulkstenis, ārā ir diena vai nakts. Tādā veidā, vientulībā, viņš nodzīvoja vairākus mēnešus.

Pēc dažām dienām, kad zinātnieks bija nolaidies alā, sāka strādāt viņa bioloģiskais pulkstenis. Vēlāk viņš atcerējās: “Man bija lielisks miegs, mans ķermenis pats izvēlējās, kad viņam ir jāēd un kad viņam ir jāguļ. Tas ir ļoti svarīgi. Mans miega un pamošanās cikls ilga nevis 24 stundas, kā cilvēkiem zemes virspusē, bet mazliet ilgā – aptuveni 24 stundas un 30 minūtes.”

Neskatoties uz to, ka nebija saules gaismas un nekādu zināšanu par to, tagad ir diena vai nakts, bioloģiskie ritmi turpināja strādāt.
Pēc šī eksperimenta, daudzi zinātnieki sāka interesēties par miega izmeklēšanu. Jaunie izmeklējumi palīdzēja noteikt, cik ilgi jāguļ, kāpēc jāguļ un kā var novērst miega trūkuma sekas.

Daudzi no mums, mūsdienās, lai pēc iespējas vairāk nopelnītu, izvēlas pēc iespējas mazāk gulēt. Bet, statistika ir nežēlīga un saka, lai arī cik stundas jūs pavadīsiet darbā, ja jūs nebūsiet kārtīgi izgulējies, darba ražīgums nepieaugs. Jūsu uzmanība, atmiņa un citas darbam nepieciešamās funkcijas pasliktinās un jūs savu uzdevumu veicat arvien lēnāk un sliktāk.

Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka neizgulēšanās dēļ, ASV bizness katru gadu vidēji zaudē aptuveni 100 miljardu dolāru.

Tagad daudziem no mums rodas jautājums, cik ilgi jāguļ, lai nekrātos nogurums un nesamazinātos darba ražīgums?

Balstoties uz izmeklējumiem, varam droši teikt, ka ir jāguļ vismaz 7 – 7,5 stundas. Eksperti ir vienojušies, ka pieaugušiem cilvēkiem nepieciešams ir gulēt 7 – 9 stundas diennaktī, lai varētu saglabāt augstu darba ražīgumu.

Lielākajam vairumam cilvēku labāk gulēt 8 stundas diennaktī, bet bērniem, pusaudžiem un vecāka gada gājuma cilvēkiem – vēl vairāk.

Izmeklējumi apliecināja, ka ar gadiem, cilvēkiem kļūst arvien grūtāk aizmigt. Šo fenomenu sauc par miega aizturi.

Ja jums ir problēmas ar aizmigšanu, izslēdziet no savas ēdienkartes kofeīnu, bet ja jūs no rīta nevarat iztikt bez kafijas krūzes, tad pacentieties to nelietot pēcpusdienā.

Atmetiet smēķēšanu, jo tā slikti ietekmē miegu. Pēc smēķēšanas atmešanas pamanīsiet, ka vieglāk aizmiegat un naktī mazāk pamostaties.

Guļamistabā nedrīkst atrasties ne televizors, ne dators. Ideāla guļamistabas atmosfēra – tumša, vēsa un klusa istaba.

Vislabākā guļamistabas temperatūra – 18 – 21 grāds Celsija.